Apvienības „Bērnības teritorija” vēsture

Andrejs (apvienības vadītājs) rāda sarakstu ar bērnu vārdiem un sausi uzskaita:

…tēvs pakārās, māte narkomāne, vecāku tiesības atņemtas, „audzina” vecmāmiņa ar sodamību.

…tēvs nezināms, māte narkomāne un ir mirusi, māsas „audzina” vecmāmiņa cigarešu dūmās un alkohola reibumā.

Un tā pēc saraksta vairāk pār piecdesmit bērniem vecumā no 6 līdz 15 gadiem. Katra no šī bērna vēsture ir traģiska.

Gandrīz visi uzaug bez tēva ģimenē. Kopš savas dzimšanas viņi ir lemti dzīvot nelabvēlīgā vidē, kas veido viņu tālāko attieksmi pret dzīvi. No šāda dzīvesveida un ikdienas viņos uzkrājas cietsirdība. Neskatoties uz to, ka viņiem netiek veltīta pietiekama cilvēciska uzmanība, rūpes, mīlestība, viņi tomēr saglabā Dieva tēlu un tiecās uz gaišo, silto un jauko. Tikai nav daudz to cilvēku, kuri ir gatavi dalīties ar savu siltumu un labsirdību. Tieši tāpēc viņi iet pie Andreja – pie tā, kurš patiesi nav vienāldzīgs pret viņu likteņiem.

Mēs cilvēki, kuri dzīvo savu dzīvi, viņus neredzam, dažreiz pat nepamanam, pēc principa – „paēdis izsalkušo nesapratīs”, un,  ja mēs pat redzam, tāpāt nevaram iedomāties tā bērna vidi un dzīves apstākļus, kuros viņš bija spiests dzīvot. Bet viņi no tā nepazūd, viņi vienmēr ir blakus, un nav grūti srpiest, ar ko viņi izaugot var atbildēt šai nelaipnai pasaulei par savu izbojātu bernību.

Viņu bernība paiet „Trīs D”  formātā: uzmanības Deficīts, komunikācijas Deficīts un mīlestības Deficīts.

Jau trīs gadus šie bērni dodas ciemos pie Arno (kristībā – Andrejs). Gandrīz trīs gadus uz Admiņu un Ģertrūdes ielas stūra, tur, kur agrāk atradās bijušās rūpnīcas teritorija, viņš cenšās pēc iespējas rūpēties un atbalstīt tādus neinteresantus (tā var spriest) un nevajadzīgus mūsu sabiedrībai svešus bērnus.