Diemžēl, trīs bērnu mātei gandrīz jau katru otru gadu sanāk „atpūsties” Bērnu Klīniskajā Slimnīcā.
Šoreiz sapratu to, ar ko gribu ar jums dalīties. Viss sākas ar puisi vārdā Linards. Viņš, gandrīz bez pārtraukuma, staigāja par nodaļas koridoriem, uzrunājot visus, kas bija viņu ceļā.
Ar gandrīz tiešiem mājieniem lūdza naudu automātiem ar čipsiem un snikersiem. Stāstīja, ka esot bez vecākiem. Daudzi, es arī, viņam pērka našķus. Kāda trešajā dienā, kad mans bērns jau izskatījās labi, apjēdzu, ka nodaļā ir vēl kādi 4 bērni, kas nākuši no Bērnu namiem. Divi bija zīdaiņi, trīs – no 2. līdz 8. gadiem. Viņi nevarēja rīkoties tā, ka Linards.
Rotaļu istabā atnāca māsa ar divgadīgu meiteni Vanessu, ar tumšbrūnajiem matiem, tumšām acīm… Tāda skaistule, nevarat jau iedomāties. „No kurienes viņa?”, – prasīju. „No bērnu nama”. Kājās zeķes ar caurumu, pidžama ar slimnīcas burtiem. „Sāp sirds, darām ko varam, bet…”… skumji iesaucas gados veca māsa. Man kļuva kārsti… Tikai tad es sapratu, kādēļ tik daudz kliedz zīdaiņi nākamā palātā, un kas ir Andrejs, kuru māsa atved uz rotaļu istabu. „Visiem viņiem vajag „rokas””, – pateica māsa, – „un vēl, mēs gan cenšamies pa laiku kaut ko viņiem iedot, bet ziniet taču kādas mums ir algas.”.
Mīļas mammiņas, ja kādreiz iznāks tāds negadījums, ka būsiet slimnīcā ar jūsu bērnu, lūdzu, painteresējieties, vai nodaļa ir bērni bez vecāku aprūpes un, varbūt, jūsu spēkos būs kāda kaut neliela palīdzība viņiem. Zinu, ka ilgstoša palīdzība bāreņiem ir kas cits, bet padarīt bērnu kaut drusku laimīgāku ar nelielu darbiņu (spēli vai našķi) ir JŪSU tiešā varā!
Nespēju pārstāt domāt par čigānieti ar „īpašu” vārdu Vanessa. Kad aizejam prom no slimnīcas ar manu dēlu, viņa gulēja ar temperatūru 39.7 C blakus palātā. Ilgi vēl redzēšu viņas tumšajās acis.
Olga Marnica
